Saules lācis (Helarctos malayanus) ir lāču dzimtas (Ursidae) zīdītājs, kas ir vienīgā suga saules laču ģintī (Helarctos). To mēdz saukt arī par Malaizijas saules lāci vai medus lāci.
Saules lācis dzīvo Dienvidaustrumāzijas tropu lietus mežos.[1] Tos var sastapt sākot ar Ķīnas rietumiem un Indijas austrumiem un beidzot ar Indonēzijas austrumiem.[2] Zinātnieki uzskata, ka saules lācis no pārējiem lāciem ir atdalījies pirms miljons gadiem, nokļūstot izolācijā uz Borneo un Sumatras salām, tā kā jūras līmenis bija augstāks kā mūsdienās.[3]
Saules lācis ir mazākais lāču dzimtā.[4] Tā ķermeņa garums ir apmēram 1,2 m, svars tēviņiem ir 30 - 60 kg, mātītēm 20 - 40 kg.[5] Tēviņi ir 10 - 45% lielāki par mātītēm[6]. Tam ir lielas ķepas ar gariem, sirpveidīgiem nagiem un kailām zolēm. Nagi ir relatīvi viegli. Ķepas ir iegrieztas uz iekšu, un gaita līdz ar to izskatās lempīga, bet saules lācis ir veikls kāpējs kokos. Ausis ir nelielas, apaļas, bet purns masīvs. Aste 3 - 7 cm gara. Neskatoties uz to, ka lācis ir maza auguma, tam ir ļoti gara, slaida mēle, kas ir apmēram 20 - 25 cm gara. Mēle tiek lietota, lai tiktu klāt pie medus bišu ligzdās[7].
Atšķirībā no citiem lāčiem saules lāča kažoka apspalvojums ir īss un slīdīgs. Kažoks ir melns vai tumši brūns, bet uz krūtīm ir dzeltena vai oranža zīme, kas atgādina zirga pakavu. Arī purns ir gaišs, līdzīgā krāsā kā krūšu zīme. Pateicoties šīm košajām zīmēm lācis ieguva savu vārdu - saules lācis.
Saules lācis ir nakts dzīvnieks, un dienas laikā tas atpūšas koka apakšējos zaros. Tā kā tas dienas lielāko daļu pavada kokos, tad reizēm nodara postījumus kokosriekstu palmu stādījumos. Lāča galvenais ienaidnieks ir cilvēks, kas medī lāci kā stādījumu kaitnieku, kā arī Ķīnas medicīnā izmanto tā žulti. Reizēm tam uzbrūk tīģeris, leopards, Āzijas melnais lācis vai pitons[5]. Saules lācim uz kakla ir daudz brīvas ādas, kas ļauj tam apgriezties apkārt, ja kāds plēsējs to ir satvēris aiz skausta, un cīnīties pretī ienaidniekam.
Saules lācis ir visēdājs, un tas medī nelielus dzīvniekus kā ķirzakas, putnus, grauzējus, kā arī ēd augļus, olas, termītus, palmu koku jaunos dzinumus, bišu ligzdas, medu, ogas, asnus, kukaiņus, saknes, kakao un kokosriekstus. Tā spēcīgie žokļi viegli sakož riekstus. Meklējot barību, saules lācis balstās uz savu smalko ožu, bet tā redze ir ļoti vāja.
Saules lācis nedodas ziemas guļā, līdz ar to tā pārošanās sezona nav noteikta. Ir uzskats, ka saules lāčiem ir monogāmas attiecības.[8] Dzimumbriedumu saules lāči sasniedz 3 - 4 gadu vecumā. Saules lācim katru gadu piedzimst mazuļi. Grūsnības periods ilgst 96 dienas un piedzimst apmēram 300 - 400 g smags viens vai divi lācēni. Mazuļi ir akli, bez spalvām un nevarīgi. Tie zīž mātes pienu līdz pat 18 mēnešiem. Kad mazuļi ir 1 līdz 3 mēnešus veci, tie sāk savai mātei sekot un skriet līdzi. Dzīves garums nebrīvē tiem var sasniegt 28 gadus.
Saules lācim ir divas pasugas:
Saules lācis (Helarctos malayanus) ir lāču dzimtas (Ursidae) zīdītājs, kas ir vienīgā suga saules laču ģintī (Helarctos). To mēdz saukt arī par Malaizijas saules lāci vai medus lāci.
Saules lācis dzīvo Dienvidaustrumāzijas tropu lietus mežos. Tos var sastapt sākot ar Ķīnas rietumiem un Indijas austrumiem un beidzot ar Indonēzijas austrumiem. Zinātnieki uzskata, ka saules lācis no pārējiem lāciem ir atdalījies pirms miljons gadiem, nokļūstot izolācijā uz Borneo un Sumatras salām, tā kā jūras līmenis bija augstāks kā mūsdienās.
